Eiropas zušu skaits pēdējo 30 – 40 gadu laikā ir samazinājies par 95 - 99 %, kas padara šo sugu par īpaši apdraudētu. Zuši ir ceļotājzivis un Eiropā ir sastopami gan saldūdeņos, gan jūras piekrastē (t.sk. Baltijas jūrā un Rīgas līča piekrastē).
Sargasu jūra ir vienīgā vieta pasaulē, kur Eiropas zuši nārsto. Zinātnieki pagaidām precīzi nezin, kas ir tie vides apstākļi, kuru dēļ zušiem jādodas 4 līdz 7 tūkstošu kilometru garajā ceļojumā. Tie nārsto tikai vienu reizi mūžā, ienirstot jūras dzelmē līdz pat 600 m dziļumā, kur iznērš gandrīz 9 miljonus ikru, bet pēc tam iet bojā. Golfa straumes nesti zušu kāpuri nokļūst pie Eiropas krastiem, kur tie tālāk migrē uz iekšzemes ūdeņiem, lai turpinātu augt un attīstīties. Pēc 10 - 20 gadiem, kas pavadīti barojoties saldūdeņos, zuši dodas atpakaļ uz Sargasu jūru.
Dzīves laikā zutis sastopas ar tādiem cilvēka darbības radītiem izaicinājumiem kā pārzveja, jūru un saldūdeņu piesārņojums. Hidroelektrostaciju dambju un citu šķēršļu izbūve uz upēm aizsprosto zušu migrācijas ceļus, neļaujot tiem nokļūt ūdeņos, kurus suga vēsturiski apdzīvojusi. Stikla zušu augstā tirgus cena tos padara par pievilcīgu zvejas objektu. Mazie zutēni tiek pārdoti komerciālām zivju audzētavām vai ūdeņu apsaimniekotājiem, kas tos ielaiž upēs un ezeros, kur dabiskas zušu populācijas nevar izveidoties.
Ir izplatīts viedoklis, ka, ēdot zušus, kas nāk no audzētavām, nekāds ļaunums sugas izdzīvošanai nevar tikt nodarīts. Šeit svarīgi atcerēties, ka cilvēks vēl nav iemācījies zuti pavairot mākslīgi. Audzētavas tikai izaudzē zušu mazuļus (stikla zušus), kas noķerti savvaļā.